Mazāk spriedzes. Vairāk miera.Miera Klubs — vieta, kur ikdienas steigu nomaina miera un māju sajūta

Ērikam ir četri gadi. Vakaros viņam parasti ir grūti nomierināties un aiziet gulēt. Viņš vairākkārt nāk uz mūsu istabu — te gribas ēst, te vajag uz tualeti, te atkal kaut ko citu.

Klausoties miera pasaciņu, viņš ļoti dzīvi iesaistījās stāstā — pat izkāpa no gultiņas, apgriezās riņķī un tad ierāpās atpakaļ. Turpinājām klausīties kopā, līdz viņš aizmiga.

Tagad viņš pats nāk un jautā, kad būs miera pasaciņa. Mūsu vakara ritms ir pavisam mainījies — gulētiešana kļuvusi par kopīgu brīdi, kuru viņš gaida.

Jogas miegu man ir grūti aprakstīt vārdos. Prakses laikā es apzinos, ka esmu šeit, dzirdu balsi un sekoju tai, bet vienlaikus šķiet, ka nokļūstu pavisam citā pasaulē. Kad prakse beidzas, ir savāda atgriešanās sajūta — lai gan nekur jau neesmu aizgājusi.

Pēc tam gan ķermenī, gan prātā jūtu ļoti dziļu atpūtu. Tādu relaksāciju man ir grūti sasniegt ar citām praksēm. Un mainās arī tas, kā piedzīvoju visu apkārt — krāsas šķiet spilgtākas, smaržas patīkamākas, un uz dzīvi paskatos mazliet citām acīm.

Man šī prakse ir fenomenāla. Daru to ar lielu prieku, cik bieži vien iespējams.

Izvēlējos ģimenes abonementu, lai gan man nav bērnu, un tieši bērnu stāsti kļuvuši par īpašu mana vakara daļu. Tajos ir kaut kas tik ieaijājošs un mierinošs. Klausoties pirms miega, varu pilnībā atslēgties no ārpasaules un iegrimt stāstā.

Nav nozīmes, vai klausos stāstu, kas paredzēts divgadniekam vai desmit gadus vecam bērnam — katrs mani uzrunā. Cauri tiem visiem plūst tāds siltums, ko klausoties sajūtu arī sevī.

Ir sajūta, ka tie uzrunā manu iekšējo bērnu. Katru vārdu izjūtu ķermenī — it kā tajā būtu kāda dziļa, sena gudrība. Stāstu redzu tik skaidri savu acu priekšā, it kā pati būtu tajā klāt.

Noteikti iesaku bērnu sadaļu izmēģināt arī pieaugušajiem. Man reizēm šķiet, ka šie stāsti mums ir vajadzīgi tikpat ļoti kā bērniem — varbūt pat vairāk.

Kad apmeklēju jogas terapijas sesijas pie Lauras, mana mīļākā bija jogas miega prakse. Tajā beidzot izjutu pilnīgu mieru un atpūtu no apkārtējās pasaules.

Kad nevarēju tikt uz sesijām, jautāju Laurai, vai būtu iespējams šo praksi ierakstīt audio formātā, lai varu klausīties arī mājās. Viņa teica: “Drīz būs.”

Tagad tas ir iespējams — varu klausīties gan jogas miegu, gan izmēģināt citas prakses, kas palīdz stiprināt fokusu. Esmu ļoti priecīgs un pateicīgs, ka varu praktizēt arī starp klātienes sesijām, tieši tad, kad man tas patiešām nepieciešams.

Pēc ceļojuma un vairākām slikti gulētām naktīm izvēlējos noklausīties pieaugušajiem paredzēto pirmsmiega atpūtas praksi. Biju domājusi to sev, taču mans trīsgadīgais dēls Roberts, kurš gulēja man blakus, arī uzmanīgi klausījās un iesaistījās — lika rociņas uz vēderiņa un stāstīja, ka arī tagad mierīgi elpo.

Prakse mani ieveda ļoti dziļā atpūtā. Brīžiem vēl apzinājos, ka klausos, bet nākamajā mirklī jau ieslīgu miegā. Tā mēs abi aizmigām un pamodāmies tikai no rīta. Tajā naktī laika joslu maiņa mums vairs netraucēja.

Arī pēc darba un nedēļas nogalēs turpināju domāt par darāmo. Pirmdiena bija klāt, bet es tā arī nebiju īsti atpūtusies.

Šīs prakses man palīdz noslēgt darba dienu, pārslēgties un pievērsties dzīvei ārpus darba. Iepriekš nebiju mēģinājusi ne meditāciju, ne elpošanas prakses, bet šeit viss ir vienkārši un saprotami. Man tas palīdz.

Pēc trim mēnešiem, katru dienu klausoties šos audio ierakstus, panikas epizodes un nebeidzamie domu riņķi mani vairs nepārņem. Agrāk ikdienā izjutu lielu trauksmi, piedzīvoju panikas lēkmju epizodes un nemitīgi pārcilāju sarunas. Tagad daļa pusdienlaika ir mans brīdis elpai un mieram. Tas kļuvis par ieradumu, un jūtos daudz labāk.

No ģimenes abonementa izvēlējos stāstu “Kas ir īsts?” — sarunu ar nāvi. Bērni par nāvi jautā bieži, un man bija interesanti dzirdēt, kā šī tēma stāstā atklāta.

Pirmajā reizē atceros tikai sākumu. Tad vairs nedzirdēju vārdus un ieslīgu dziļā atpūtā. Atmodos tieši tad, kad stāsts bija beidzies, un sajutu neparasti dziļu mieru un prieku.

Klausoties atkārtoti, katru reizi sadzirdu kaut ko citu. Šajā stāstā man ir tik daudz atbilžu. Kaut es to būtu dzirdējusi agrāk — šķiet, uz daudz ko savā dzīvē būtu paskatījusies citādi.

Godīgi sakot, es katru dienu gaidu brīdi, kad neviens mani netraucēs un varēšu noklausīties kādu no ģimenes stāstiem. Pat nav tik svarīgi, kuru izvēlos. Tas ir īss brīdis, bet patiešām mans — laiks, ko veltu tikai sev.

Ērikam ir četri gadi. Vakaros viņam parasti ir grūti nomierināties un aiziet gulēt. Viņš vairākkārt nāk uz mūsu istabu — te gribas ēst, te vajag uz tualeti, te atkal kaut ko citu.

Klausoties miera pasaciņu, viņš ļoti dzīvi iesaistījās stāstā — pat izkāpa no gultiņas, apgriezās riņķī un tad ierāpās atpakaļ. Turpinājām klausīties kopā, līdz viņš aizmiga.

Tagad viņš pats nāk un jautā, kad būs miera pasaciņa. Mūsu vakara ritms ir pavisam mainījies — gulētiešana kļuvusi par kopīgu brīdi, kuru viņš gaida.

Jogas miegu man ir grūti aprakstīt vārdos. Prakses laikā es apzinos, ka esmu šeit, dzirdu balsi un sekoju tai, bet vienlaikus šķiet, ka nokļūstu pavisam citā pasaulē. Kad prakse beidzas, ir savāda atgriešanās sajūta — lai gan nekur jau neesmu aizgājusi.

Pēc tam gan ķermenī, gan prātā jūtu ļoti dziļu atpūtu. Tādu relaksāciju man ir grūti sasniegt ar citām praksēm. Un mainās arī tas, kā piedzīvoju visu apkārt — krāsas šķiet spilgtākas, smaržas patīkamākas, un uz dzīvi paskatos mazliet citām acīm.

Man šī prakse ir fenomenāla. Daru to ar lielu prieku, cik bieži vien iespējams.

Izvēlējos ģimenes abonementu, lai gan man nav bērnu, un tieši bērnu stāsti kļuvuši par īpašu mana vakara daļu. Tajos ir kaut kas tik ieaijājošs un mierinošs. Klausoties pirms miega, varu pilnībā atslēgties no ārpasaules un iegrimt stāstā.

Nav nozīmes, vai klausos stāstu, kas paredzēts divgadniekam vai desmit gadus vecam bērnam — katrs mani uzrunā. Cauri tiem visiem plūst tāds siltums, ko klausoties sajūtu arī sevī.

Ir sajūta, ka tie uzrunā manu iekšējo bērnu. Katru vārdu izjūtu ķermenī — it kā tajā būtu kāda dziļa, sena gudrība. Stāstu redzu tik skaidri savu acu priekšā, it kā pati būtu tajā klāt.

Noteikti iesaku bērnu sadaļu izmēģināt arī pieaugušajiem. Man reizēm šķiet, ka šie stāsti mums ir vajadzīgi tikpat ļoti kā bērniem — varbūt pat vairāk.

Kad apmeklēju jogas terapijas sesijas pie Lauras, mana mīļākā bija jogas miega prakse. Tajā beidzot izjutu pilnīgu mieru un atpūtu no apkārtējās pasaules.

Kad nevarēju tikt uz sesijām, jautāju Laurai, vai būtu iespējams šo praksi ierakstīt audio formātā, lai varu klausīties arī mājās. Viņa teica: “Drīz būs.”

Tagad tas ir iespējams — varu klausīties gan jogas miegu, gan izmēģināt citas prakses, kas palīdz stiprināt fokusu. Esmu ļoti priecīgs un pateicīgs, ka varu praktizēt arī starp klātienes sesijām, tieši tad, kad man tas patiešām nepieciešams.

Pēc ceļojuma un vairākām slikti gulētām naktīm izvēlējos noklausīties pieaugušajiem paredzēto pirmsmiega atpūtas praksi. Biju domājusi to sev, taču mans trīsgadīgais dēls Roberts, kurš gulēja man blakus, arī uzmanīgi klausījās un iesaistījās — lika rociņas uz vēderiņa un stāstīja, ka arī tagad mierīgi elpo.

Prakse mani ieveda ļoti dziļā atpūtā. Brīžiem vēl apzinājos, ka klausos, bet nākamajā mirklī jau ieslīgu miegā. Tā mēs abi aizmigām un pamodāmies tikai no rīta. Tajā naktī laika joslu maiņa mums vairs netraucēja.

Arī pēc darba un nedēļas nogalēs turpināju domāt par darāmo. Pirmdiena bija klāt, bet es tā arī nebiju īsti atpūtusies.

Šīs prakses man palīdz noslēgt darba dienu, pārslēgties un pievērsties dzīvei ārpus darba. Iepriekš nebiju mēģinājusi ne meditāciju, ne elpošanas prakses, bet šeit viss ir vienkārši un saprotami. Man tas palīdz.

Pēc trim mēnešiem, katru dienu klausoties šos audio ierakstus, panikas epizodes un nebeidzamie domu riņķi mani vairs nepārņem. Agrāk ikdienā izjutu lielu trauksmi, piedzīvoju panikas lēkmju epizodes un nemitīgi pārcilāju sarunas. Tagad daļa pusdienlaika ir mans brīdis elpai un mieram. Tas kļuvis par ieradumu, un jūtos daudz labāk.

No ģimenes abonementa izvēlējos stāstu “Kas ir īsts?” — sarunu ar nāvi. Bērni par nāvi jautā bieži, un man bija interesanti dzirdēt, kā šī tēma stāstā atklāta.

Pirmajā reizē atceros tikai sākumu. Tad vairs nedzirdēju vārdus un ieslīgu dziļā atpūtā. Atmodos tieši tad, kad stāsts bija beidzies, un sajutu neparasti dziļu mieru un prieku.

Klausoties atkārtoti, katru reizi sadzirdu kaut ko citu. Šajā stāstā man ir tik daudz atbilžu. Kaut es to būtu dzirdējusi agrāk — šķiet, uz daudz ko savā dzīvē būtu paskatījusies citādi.

Godīgi sakot, es katru dienu gaidu brīdi, kad neviens mani netraucēs un varēšu noklausīties kādu no ģimenes stāstiem. Pat nav tik svarīgi, kuru izvēlos. Tas ir īss brīdis, bet patiešām mans — laiks, ko veltu tikai sev.