Kā atšķirt autentiskas prakses no pašdarbnieku pesteļiem?

Laura uz zaļa meditācijas spilvena gaišā istabā ar zaļiem aizkariem.

Meklējot palīgus atpūtai, var būt grūti saprast, kas ir īsts un kas nav. Dažādu prakšu un pieredžu nosaukumos bieži atrodams vārds “meditācija”, taču vienā ierakstā mūs aicina vērot elpu, citā — sajust ķermeni, vēl citā balss stāsta, ka viss izdosies un dzīvē ienāks mīlestība — tikai jādomā pozitīvi un katru rītu tas sev jāatkārto.

Šīs pieredzes var būt patīkamas. Tomēr tajās darām atšķirīgas lietas, un arī rezultāts, ko varam sagaidīt, atšķirsies.

Lai to saprastu, noder paskatīties mazliet tuvāk: kas prakses laikā notiek ar uzmanību?

Meditācija sākas ar iepazīšanos ar savu prātu

Iedomājies, ka apsēdies un pievērs uzmanību elpai. Kādu brīdi jūti ieelpu un izelpu. Tad atceries nepabeigtu darbu, vakardienas sarunu vai to, kas jānopērk veikalā.

Tu pamani, ka domās esi aizceļojis, un atgriezies pie elpas.

Tieši šajā šķietami vienkāršajā norisē sākas uzmanības vingrināšana. Sākumā atgriezties vajadzēs daudzas reizes. Tas nenozīmē, ka Tev nesanāk. Tu sāc pamanīt to, kas ar prātu notiek arī pārējā dienā.

Pataņdžali Jogas sūtrās uzmanības noturēšanu pie izvēlētā objekta sauc par dhāranu. Kad šī uzmanības plūsma kļūst nepārtraukta, to sauc par dhjānu — meditāciju. Tādēļ klasiskajā jogā ir atšķirība starp vingrinājumu, ko veicam, un meditatīvo stāvokli, kuram pakāpeniski tuvojamies.

Arī Bhagavadgītas 6.26. pantā ir ņemts vērā nemierīgais prāts: kad tas aizklīst, tas atkal jāatgriež pie Patības. Šajā norādījumā varam saskatīt pacietīgas atgriešanās principu, kurš jāievēro meditācijas procesā.

Meditācijas tradīcijas un metodes ir dažādas. Šeit Pataņdžali skaidrojums palīdz ieraudzīt būtisko: meditācijā mēs piedalāmies ar savu uzmanību, koncentrējoties. Balss var palīdzēt, atgādināt un vadīt, bet uzmanības darbs jāveic pašam. Meditācija nav vienkārši sēdēšana klusumā vai pozitīvu afirmāciju klausīšanās.

Ko meditācijas prakse var dot?

Svarīgi ir saprast, ka meditācijas jēga ir pati meditācija. Tā nav paredzēta vēlmju vai materiālu mērķu piepildīšanai. Meditācija ir garīga prakse, kas sniedzas ārpus materiālu sasniegumu meklējumiem. Tā var būtiski izmainīt cilvēka dzīvi, taču prasa pacietīgu darbu: vispirms mācāmies savaldīt prātu, lai pakāpeniski pievērstos smalkākiem apziņas līmeņiem.

Apsēžoties meditācijas praksei, cilvēks var piedzīvot mieru, labsajūtu vai sajūtu, ka izzūd ierastā laika, telpas vai ķermeņa uztvere. Citā reizē varam vienkārši konstatēt, cik daudz nemiera ir ķermenī un prātā un kā ķermenis, gluži kā mazs bērns, kļūst īpaši nemierīgs, kad tam lūdz nekustīgi sēdēt.

Lai praktizētu meditāciju, ir jāattīsta spēja pamanīt un atpazīt domas, sajūtas un to, kā uzmanība var aizklīst, lai to atgrieztu. Ikdienā tas var izpausties pavisam vienkārši: agrāk ievērojam savu saspringumu, spējam uz brīdi apstāties pirms atbildes vai pamanām, ka atkal esam iegrimuši vienā un tajā pašā domu lokā.

Dažām meditācijas metodēm pētījumos konstatēts ieguvums stresa mazināšanā un miega kvalitātē, taču rezultāti atšķiras atkarībā no metodes un cilvēka. Mierīga pašsajūta pēc vienas reizes un ilgākā laikā attīstīta prasme nav gluži viens un tas pats. Vēlreiz jāatgriežas pie fakta, ka meditācijas jēga ir meditācija un blakus esošie rezultāti, kā kontrole pār prātu, elpu un samazināts stress vai trauksme, ir blakusprodukti.

Jogas un Vēdāntas tradīcijās šim ceļam ir dziļāks pašizziņas mērķis. Brihadāranjaka upanišada runā par Patības izzināšanu, klausoties mācību, to pārdomājot un dziļi kontemplējot. Tātad nozīme ir arī izpratnei, kas pamazām veidojas.

Tātad meditācijā nav nekādas pašdarbības, un meditācija nesaistās ar pašsuģestēšanu. Tas ir konkrēts process, kurā pirmais svarīgais solis ir spēja koncentrēties.

Joga nidrā uzmanību vada balss caur ķermeni, veicinot atpūtas sajūtu, tāpēc tā nav gradējama zem meditācijas, lai arī var sniegt it kā līdzīgu rezultātu

Yoga Nidra jeb Jogu Miegs parasti sākas guļus. Ķermenim ir atbalsts, acis ir aizvērtas, un balss secīgi aicina pievērst uzmanību ķermeņa daļām, elpai, sajūtām un arī dažādiem tēliem.

Tu dzirdi norādi sajust plaukstu — un pievērs tai uzmanību. Tad nāk nākamā norāde. Nav nepieciešams neko īpašu iztēloties vai sajust “pareizi”; svarīga ir pati sekošana balsij un sajušana.

Satjānandas tradīcijā šo metodi saista ar pratjāhāru — ārējās uzmanības pakāpenisku vēršanu uz iekšējo pieredzi. (Pratjāhāra ir solis arī meditācijas praksē.) Tāpēc joga nidra un dhjāna šajā sistēmā nav viens un tas pats, lai gan plašākā mūsdienu valodā joga nidru nosauc par meditāciju.

Joga nidras ieguvums ir dziļa atslābināšanās un atpūtas sajūta. Regulāra tās praktizēšana var palīdzēt mazināt stresu, trauksmi un bezmiegu. Katram rezultātam gan ir dažādas Jogu Miega pieejas un garumi. Jau atkal — viens risinājums neatrisina visas problēmas, tāpēc ir vajadzīgs zinošs speciālists, kas saprot ar nosaukto izaicinājumu pārvarēšanu saistītos izaicinājumus un spēj piedāvāt praksi, kas ar to tiks galā.

Metodē būtiska ir apzināšanās atslābumā. Ja tomēr prakses laikā aizmiedz, par to nav jāpārdzīvo, jo apziņa visu dzird arī tad, ja ķermenis guļ. Vienlaikus tas ir cits iznākums nekā apzināta sekošana visai praksei. Katrā ziņā abi ir lieliski!

Tātad — meditācijas fokuss ir pašizziņa (ļoti vienkāršoti to definējot), Jogu Miega fokuss ir dziļa relaksācija un attiecīgi — pilnīgi atšķirīgas metodes.

Bet kas notiek, kad vienkārši klausāmies skaistus vārdus un atkārtojam tos pie sevis?

Iedomājies ierakstu, kurā mierīga balss saka: “Tev viss izdosies. Tu esi vērtīgs. Tavā dzīvē ienāk labais. Manifestē to, kā Tev trūkst, un tas noteikti notiks — Tu to vari!”

Šādi vārdi var sasildīt. Grūtā brīdī tie var dot iedrošinājumu vai sajūtu, ka kāds ir līdzās. Šai pieredzei ir sava vērtība. Taču, ja ieraksta galvenais saturs ir pozitīvi apgalvojumi, mierinājums vai motivējošs stāstījums, to precīzāk var raksturot kā afirmāciju ierakstu vai atbalstošu runu. Ar mierīgu balsi, mūziku un nosaukumu “meditācija” vien nepietiek, lai saprastu, kāda prakse tajā notiek.

(Starp citu, klasiskajā jogā fona mūziku neizmanto, jo tā novērš uzmanību no darāmā un ir grūtāk koncentrēties.)

Jogu Miegu atšķirībā no meditācijas var vadīt tikai cits cilvēks; sev šo praksi veikt nevar.

Un adīšana vai dārza ravēšana var būt meditācija?

Kad sakām “dārzs ir mana meditācija”, bieži ar to domājam: tur man kļūst vieglāk, domas pierimst, es atgūstu sevi. Tas ir saprotams veids, kā aprakstīt savu pieredzi.

Tomēr nomierinoša nodarbe pati par sevi nav meditācija. Ravējot varam visu laiku domāt par darbu. Adot varam gan plānot rītdienu, gan apzināti sajust diega struktūru un roku kustības.

Otrajā gadījumā vingrinām klātbūtni ikdienā. Tā var atbalstīt meditācijas praksi, taču no pašas nodarbes nevar secināt, ka atrodamies meditācijā.

Dārzam nav jākļūst par meditāciju, lai tas mums dotu mieru.

Kad mierinošiem vai motivējošiem vārdiem pievienojas lieli solījumi — vai tā var būt meditācija?

Vēl cita situācija rodas, ja runātāja piedāvā caur klausīšanos atlaist savas kļūdas un karmu, sola pievilināt naudu, to gribot, vai panākt kāda cilvēka atgriešanos mūsu dzīvē.

Iztēle un simboli var būt daļa no prakses. Piemēram, gaismas tēls var palīdzēt veidot noteiktu noskaņu. Taču sajūta, ko rada tēls, pati par sevi neapstiprina apgalvojumu, ka tas mainīs notikumus.

Šeit varam saglabāt gan atvērtību, gan tiesības jautāt: kā šis solījums ir pamatots? Vai tas ir simbolisks skaidrojums, tradīcijas ticējums vai apgalvojums par pārbaudāmu rezultātu?

Dažādos brīžos mums var būt vajadzīgas dažādas lietas. Reizēm — silti vārdi. Reizēm — atbalsts atpūtai. Citreiz — meditācija.

Ja gribi atrisināt kādu izaicinājumu dzīvē (stress, miega traucējumi utt.), sāc ar to, kas ir autentisks, taču pieejams, saprotams un viegli realizējams, kā Yoga Nidra prakses, uz kuru bāzes ir veidoti Miera Kluba ieraksti. Ja meklē atbildes uz jautājumiem, kuri vēl nav pat uzdoti, piedalies mūsu meditācijas retrītos, kuri notiek reizi mēnesī svētdienās.

Previous
Previous

Vai ir iespējama joga gultā? Jā!

Next
Next

Kā Miera Kluba miera prakses ietekmē cilvēka smadzenes?